Lidojums Čikāga – Limbaži veiksmīgi beidzies!

Regīna TAMANE , 27.10.2001., Auseklis
“Gribēju sevi pārbaudīt – esmu spējīgs veikt šo pārlidojumu vai ne. Es spēju,” nokāpjot uz Limbažu zemes, bilda Atlantijas okeāna šķērsotājs Gunārs Līcītis. Bet viņa kundze Vija Meļķe teic, ka, zinot vīra mērķtiecību un mīlestību uz lidošanu, ne mirkli nav šaubījusies, ka Gunārs to izdarīsAizvakar Limbažos veiksmīgi beidzās Gunāra Līcīša solo lidojums personiskajā lidmašīnā pāri Atlantijas okeānam. Aiz muguras 7780 km, arī piezemēšanās Rīgas lidostā, kas, starp citu, bija izraisījusi jo lielu masu mediju interesi. Gunāra kunga otra pusīte – Vija Meļķe smej, ka vīrs ar šo pārlidojumu vienā rāvienā kļuvis gluži vai par nacionālo varoni.

Bet ceturtdienas pēcpusdienā bez kādas ažiotāžas lidmašīna nolaidās tai nolūkotajā mājasvietā – lidlaukā Limbažu pagastā. Gunārs un Vija, kuri ir parketražotāja uzņēmuma Vidrižu Atvari īpašnieki, vēl pirms došanās mājup ļāva arī man un Ausekļa lasītājiem apmierināt ziņkāri, kas liek cilvēkam 73 gadu vecumā izvēlēties tādu sevis pierādīšanas veidu kā vairāk nekā nedēļu ilgs lidojums.

Gunāra Līcīša vairāk nekā nedēļu ilgais pārlidojums Atlantijas okeānam maršrutā Čikāga – Limbaži izsauca lielu masu mediju uzmanību. Tas pat nodēvēts par Ginesa rekorda cienīgu lidojumu. Kāpēc? Līcīša kungs lēš, ka intriģējošais šajā lietā – ka viņam ir 73 gadi, ka viņš ir latvietis un lidojis viens. Bet Ginesa rekords neesot sasniegts, viņš zinot gados vēl vecāku vīru, kas Atlantiju šķērsojis jau reizes trīs, tā kā viņam vēl viss priekšā!

Gunārs nav siltu istabas čību tīkotājs

Viņa dzīvē aiz muguras daudzas sevis pierādīšanas un uzdrīkstēšanās – kaut vai atgriešanās Latvijā, kad emigrācijā Čikāgā pavadīta lielākā mūža daļa. Krietni jaunākas sieviņas apņemšana un abu trīsgadīgā meitiņa. Ģimenes biznesa uzsākšana Vidrižos, izveidojot parketa ražošanas uzņēmumu. “Bet es jutu, ka viņam kaut kā pietrūkst. Kad reizēm pasūrojos par likteni, ka man, ar biznesu aizņemtai, vairs nav laika gleznot, pretī dzirdēju – bet es atkal nevaru lidot,” atceras Vija.

Uz 70 gadu dzimšanas dienas svinībām lidlaukā Limbažu pievārtē Gunāru atveda aizsietām acīm. Vijas dāvana – iespēja atkal lidot – bija pārsteigums, kas daudz ko izmainīja viņas un Gunāra dzīvē. “Lidojis nebiju desmit gadu, pēc smagas slimības zaudēju pilota apliecību, bet Einārs Jakubaitis atļāva man atkal izjust, kā ir lidot. Un es gluži kā alkoholiķis, kas pēc pirmās glāzes nevar atteikties no otrās, nolēmu – man atkal jālido,” stāsta pats Gunāra kungs. Un sākās fiziskas rūdīšanās un arī mācīšanās laiks. “Man dažreiz šķita, ka tas ir tik ilgs process, šajā laikā viņš ģimenei bija it kā kaut kur pazudis. Bet es viņu sapratu – es vadu biznesu, tiekos ar dažādiem cilvēkiem, mana dzīve ir mutuļojoša, viņam arī vajag kaut ko aizraujošu. Gunārs nav tas cilvēks, kurš sēdētu mājās siltās čībiņās,” saka Vija. Un Gunāra kungs nokārtoja ieskaites gan fiziskajā sagatavotībā, gan lidošanai vajadzīgajās zināšanās. Vajadzēja vien lidmašīnu, un viņš uz laiku atgriezās kādreizējā mītnes zemē.

Lidojuma laikā bailēm nebija pat laika

Lai gan Arizonā pirktā četrvietīgā lidmašīna ar indiāņu vārdu Cherokee ražota 1964. gadā, saturs šai lidmašīnai jauns. Pārbūvēšana izmaksājusi vairāk nekā pusi no lidmašīnas pirkuma cenas. “Brauciens nebija pārāk grūts, vien bīstams ar to, ka okeāns ir ļoti liels un es arī pavēlu izlidoju,” stāsta sarunas biedrs. Kā bīstamāko viņš min lidmašīnas apledošanas draudus, kad devies gandrīz 8 stundu pārlidojumā no Reikjavīkas Islandē uz Bergenu Norvēģijā. “Es sēdēju kā uz adatiņām, redzot ledus švīkas uz lidmašīnas spārniem un dzirdot, kā pret lidmašīnas korpusu atbalsojas sasalušas ūdens piles. Bet, redziet, viss kārtībā!” Vēl viens brīdis viņam palicis prātā, kad virs okeāna pārstājis darboties motors, bet… viņš jau nākamajā mirklī aptvēris, ka vienā no benzīna bākām izbeigusies degviela un pārslēdzis uz rezerves.

“Taču man ne brīdi nebija bail, un laika par kaut ko domāt un filozofēt arī nebija. Gandrīz visu laiku bija jārēķina, kur atrodos, par katru pozīcijas maiņu jāziņo,” stāsta Gunāra kungs un piebilst, ka autopilots viņam ļāvis skatīt un vēl arī nofilmēt daudz ko skaistu. Kanādas ziemeļu mežonīgo dabu, Grenlandes šļūdoņus un vulkānus. “Tas tev noteikti jāredz!” par pēdējiem viņš saka savai kundzei. Bet Vija tik viegli uz to neparakstās, vien noprasa – vai esot tik maza izmēra šādiem lidojumiem obligātie multfilmu varoņiem teletūbijiem līdzīgie tērpi? Un abi ņemas stāstīt, kādi drošības nosacījumi jāievēro, lai dotos šādā lidojumā. Pilota blakussēdeklī atrodas glābšanas laiva, un tajā pat netrūkstot zāļu pret vemšanu – gadījumam, ja laivu par daudz okeānā šūpo. Abi nospriež: ja tik nopietni gatavojas ļaunākajam, tas nenotiek. “Man nebija šaubu, ka viņš tiks ar šo pārlidojumu galā, tomēr tā neziņa, kad viņš nepiezvanīja – ne no visām vietām to varēja izdarīt, mani uztrauca,” atzīstas Vija.

Vija domā savu sāncensi izmantot praktiskiem mērķiem

“Nu tas ir beidzies,” Vija saka un piebilst, ka to attiecina uz pēdējiem trim gadiem. Tagad jau lidmašīna ir pārvērtusies no mērķa par transportlīdzekli. Un tikai Limbažos viņa tā pa īstam pirmoreiz apskata jauno ģimenes locekli. Gunāra pirmā sieva lidmašīnu uzskatījusi par savu sāncensi. “Visas lietas vajag adaptēt, atrast tām vietu savā dzīvē, nevis cīnīties ar tām,” pragmatiski saka Vija un spriež, ka ne vien sēdēs vīram blakus lidmašīnā, bet mēģinās arī iemācīties pati to vadīt. Neesot jau nekas sarežģīts, ja prot braukt ar auto. Vai patiks? To Vija vēl nezina, jo ne reizi ar tik mazu nav lidots. Brīvdienās iemēģināšot.

Bet Vija jau domā praktiskas domas. Lidmašīna kā sirdslieta ir laba, bet būs tai jāpastrādā arī Vidrižu Atvaru labā. Kāpēc, piemēram, nevarētu ar to aizlidot pie klienta uz Norvēģiju? “Ārzemnieki mūs uzskata par cilvēkiem no Austrumiem. Lidmašīna kā transporta veids varbūt viņiem liks domāt, ka ar Latviju nemaz tik švaki nav,” smej Vija.

Dzimusi cerība atdzīvināt aeroklubu

Lidmašīnā, kas ceturtdien piezemējās lidlaukā, bija arī Einārs Jakubaitis. “Ļoti labi tehniskie rādītāji,” viņš atzīst. Lidmašīnu sagaidīja vēl pāris lidošanas entuziastu, viņus še pievelk gan interese par atlidojušo, gan cerības, kas ar to saistās. Iespēja atdzīvināt aerokluba darbu. Formāli tāds Limbažos ir, arī statūti, bet Latvijas gaisa spēki atstāj šo lidlauku, un nav neviena, kas nāktu to vietā. Sargāt, lidot. Nē, entuziasti ir, par to Einārs Jakubaitis pārliecināts. Un viņš ir viens no tiem – strādājot Air Baltic par lidotāju, joprojām ir sastopams arī Limbažu pievārtes lidlaukā. “Mēs ar Gunāra palīdzību mēģināsim kaut ko lietas labā darīt,” teic Jakubaitis, konkrētu rīcības programmu vēl nesolot.

“Jādara, kaut kas ir jādara, es palīdzēšu, cik vien varēšu, lai te kaut kas interesants veidotos. Bet skaidrs, ka bez vēl citu morālā un materiālā atbalsta nekas nesanāks,” teic Vija.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s